apslāpēti saucieni pēc palīdzības.

'I want to be someone else or I'll explode.'

pēdējie divi mēneši ir bijuši īpašo grūti. ar dažiem konkrētiem gadījumiem esmu samierinājusies, bet viss cits neliek man mieru un graužas cauri noslēptākajam domu stūrim, kas netiek atklāts nevienam. man nepatīk just un domāt, to, kas ir apslēpts.

īsumā par pozitīvo: žetons tikai veiksmīgi aizvadīts (protams, par pasākumu pēc tam nevajag runāt. R.cilvēks!), darbs arī it kā ir, gaidu tikai, kad būs jāsāk strādāt.

ar skolu ir vēl lielākā dirsā. stāsti man par sevi, man rūp. tikai, vai tev interesēju arī es?
maldi un meli. drāmas. liekas, ka I'm overreacting. bet mazliet analizējot, nav.

mom, I'm not with the cool kids.

es padodos. esmu bezcerīgi zaudējusi. ir jālaiž vaļā. dusmās jau krata drebuļi. nespēju atslābt un atbrīvoties. pārspīlēts daudzums naida.

blink

vēl joprojām katru brīdi baiļojos, ja nu tur tiešām aut kas notiek. īstenībā, kāda gan man tur starpība? esmu bezgala muļķīga šādās lietās.
rīt, tas ir jau šodien ir L. dzimšanas diena. gribu pagājušo gadu.
izjūk draudzības un aizplūst asaras.

pasargā mani, spārnotais!

nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē! tie bijām mēs, lūdzu, nekļūstiet par jūs. es ar to nespēšu samierināties, un tagad esmu pārāk ievainojama, lai izliktos vienaldzīga. nu, kas pie velna notiek? kāpēc es nevaru?
ak, kungs, vajag nomierināties, bet šķiet, ka galva līdz ar sirdi eksplodēs.
eju šņukstēt uz dušu, rītdiena, aizej - nepienākot.

I want to say goodbye.

tikai šorīt, kad es nespēju piespiest sevi pamosties un doties uz nolādēto skolu, es sapratu cik patiesībā nelaimīga esmu. cik ļoti, ļoti. jā, tagad tas ir daudzums, kuru es varu izmērīt un aprakstīt. esmu tukša un nogurusi. nevaru savākties. gribas raudāt, bet es nemāku, jo tā es nedaru.
sāp vientulība, neprasme.
draudziņ, es patiešām nespēju. pat sapņi pārtop murgos un smaidi griezīgās grimasēs. 

lost inside.

ķeros pie pēdējām izdevībām, kāpēc tas viss nevar paiet, un es, kā vienmēr, uz to vienkārši nolūkotos? apdedzināšanās seko viena otrai. es nemāku nepaļauties uz cilvēkiem. ceri un saņem pretī kaitinošos apziņas apvainojumus par atkārtotu stulbumu.
kāpj. kāpj. 

ja visas nelaimes samestu maisā, varbūt izdotos no tām pat uz neilgu laiku atbrīvoties. (jā, es saprotu cik neiespējami un muļķīgi, tas skan).

rīt angļu valodā mutiskā daļa par tēmu "grāmatas". un, lūk, es saskumu, tik sen neesmu pabeigusi lasīt iesāktu grāmatu, tik sen neesmu lasījusi grāmatu, kas mani aizrautu - kā agrāk. gribu atpakaļ dziedoņus un aukas un muļķīgas lubenes unun vēl nelasītus klasiķus un mūsdienu rakstniekus. grūti pat bija atsaukt atmiņā, kas ir pēdējais, ko es patiešām pabeidzu, un ak jā, tas bija sasodīti senajā augustā - nogalini mani maigi, sajūsmas nekādas. vienkārši gribēju izlasīt.

es tur biju, varbūt arī nē.

meklējumā. laikam tomēr viņam toreiz bija taisnība nodēvējot mani par meklējumu un mūžību. (piedod, negribu skaidrot kā tas viss notika, pateikt tikai to, ka galvenais nosacījums bija vārda sākumburts - m)  tā es arī ieguvu magoni.
meklēju un meklēju. varbūt pārlieku slikti, vai pārāk aizrautīgi, jo rezultātu nekādu. negribas, lai arī turpmāk būtu jāpārtiek tikai no sasodītām atmiņām. nemainīgi nemierīgs stāvoklis. viņi visi skrien, steidzas, gūst bēdas un baudas, atstājot mani pa vidu, to visu redzot, bet neizkustoties it nemaz. reiz es mēģināju ielekt to izdomātajās laimēs, bet tikai aklie tur gūst prieku, es atkritu atpakaļ ar skaudru apziņu, ka es gribu būt daļa, bet ne jau ar tādiem līdzekļiem.
neievērojama. man ir bail, kad beigsies šis posms manā dzīvē es izdegšu.
pārmaiņas jau tagad.

you're to messed up for being 'just' messed up.

sen. jā, patiešām baiss vārds. lūk, sen arī neesmu bijusi šeit. pārāk sašutusi par savu sasodīto bezspēcību pašās dzīvē. pamazām zūd pat pēdējie cerību stari. gribu ieritināties segā, dabūt kādu aizraujošu lasāmvielu un karstu kakao krūzi; sēdēt tā ilgi. nogurusi no steigas un dusmām. protams, ka nikna esmu uz sevi un šoreiz (lai arī ļoti vēlētos kādu citu) bet par vainīgu jāatzīst vien sevi pašu. jā, nožēlojamo mani.

ir grūti. grūti saprast kā rīkoties un apvaldīt raudas. skaistuma un panākumu orientētā pasaulē, tur jā, tur manis nav. tie aši pamet skatus, bet vairs nevelta  pat nicinošus smaidus, jo tie nevēlas izšķiest savu šķietami dārgo laiku.


simtiem reižu sacīju cik ļoti viss apnicis, bet tagad ir pienākusi tā reize, kad tiešām izprotu šos sasodītos vārdus. nu tik ļoti apnicis, ka vairs nespēju. neceļas rokas pat ko iesākt vai mēģināt, jau paredzot neizdošanos.


es asaru pilnām acīm viņus apbrīnoju, bet asaru pilnām acīm tos nīstu. Lūdzu, kaut reiz - es?

Sāp man galva.

Pamanīti jau pirmie pilnīgi kailie bezlapu  koki. Vējā, bezcerībā švīkstot un klusi čukstot, tie plivina vientuļos zarus. Tas ir par ātru! Vēl neesam pienācīgi atvadījušies. Satraukti gaidu atgriežamies košos saules starus, kas maigi glāsta vaigus un atstāj zīmes sejā.
Visa kā ir par daudz. Par daudz asaru liets; neizsapņots.
Uzdrīkstamies savērt Rudeni niecīgi mazā kamoliņā un ieripināt nodzeltējušajā kārbā bez uzraksta. Noglabāt to kā kastani, kas bērnībā savainoja plaukstas, kad pārāk dedzīgi centies atdarīt tā čaulu.
Palīdzēšu noglabāt Rudeni līdz vēlākam, kad ļausim lietiem aizskalot agrīnās sāpes, vējš tās aizpūtīs tālumā; nogurums aizplūdīs notekās. Un vēl neatcerēties. Neatcerēties lūgšu atļauju tikai vienreiz. Bet apsolām nemelot, sakot ka ir par vēlu.
Es steidzos ar atvērtu sirdi un nobrāztām, sāpošām kājām. Manas acis nebija pavērstas mākoņos, tās dedzīgu skatienu raudzījās pienenēs un meklēja tavējās.
Atceries - tev kādreiz patika būt.

how low can you go?

es viņu ienīstu. smieklīgā lepnumā uzskatot, ka viņa zina visu - nojauš manas domas. nē, mani nepazīst neviens. kādēļ tādā personām veicas, kādēļ citi tik ļoti tās iemīl? tie ir nožēlojami un zemiski cilvēki, uzskatot sevi par augstākiem, par labdariem, neiedomājami jaukiem cilvēkiem. bullshit! nokāp no mākoņiem un paveries apkārt, apej savu egoismu. 

ar to es vēlējos pateikt, ka šis būs jautrs semestris. vai cerība nav noplaukusi jau sen? pāragri spriest. mana sirds sāp, un tas ir gan fiziski, gan morāli. man jāmāk apvaldīt niknumu un atbrīvoties no sāpēm, jo sliktu es nodaru tikai sev.

galu galā man ir pilnīgi vienaldzīgas šī cilvēka domas, es rīkošos kā uzskatīšu par pareizu. (you're on the hook, sweetie.)

they'll stay that way.

tik cildeni slavē sevi. salīdzina, kaut gan zina, cik bezjēdzīgi patiesībā tas ir. tiecas uz augstumiem, kuri ir neaizsniedzami. nenozīmīgi savārstījumi ar zudušiem pavedieniem. nevērtīgi izteikumi un tēlotas jūtas. atmiņu un murgu sajaukumi. tā nav viņa. nekliedz.

(tikai vēlējos aprakstīt savas izjūtas lasot grāmatu. smieklīgi, ka autore izdomāto patiesību salīdzina ar sevi. darbs viennozīmīgi ir labs, protams, kā izdomājums, bet nesalīdzini.)

I'm a loner.

kavējos, gan atmiņās, gan darbībās. radu sev spriedzi, ar kuru neveru cīnieties. tieši to es visu laiku daru - cīnos ar sevi. un tas ir bezjēdzīgi. nav arī uzvarētāja.

gribu to sajūtu, un tas ir slikti. es nemāku nepalikt atkarīga no (viņu) sabiedrības. mēģinu pārvarēt vājumu, un dažreiz pat izdodas. vajag vienmēr.

p.s. muļķīgā es nevar noturēties un "l" neaizstāt ar "b". dažreiz mana humora izjūta ir ļoti apšaubāma.

Tev laiks doties.

Lūk, tāds ir tas pirmais! - Kad slinkums mijiedarbojas ar parlieku daudz miega stundām, es aizmirsos sapņos. Tik nerāli un reizē tik ticami. Ieceres un fantāzijas, kas iemājo dziļi sirdī un šausmīgi murgi, kas grauž apziņas dzīles. Ir aizraujoši tādejādi pētīt sevi, liekot zemapziņas puzli. Un zinu, ka iekāroju lietas, kuras ir tabu, patiesībo sakot, tās vienkārši ir man neaizsniedzamas. Tomēr labāk radīt šo iedomāto aizlieguma barjeru, lai vieglāk atbrīvotos no sāpem un aizgaiņātos no skaudrās vientulības.

Un ak, es bieži redzu sapņos viņu - "viss beidzās pirms kaut kas bija sācies".  Vajadzēja arī apjaust, ka bija pārāk daudz pretrunu.

Bet nepārprotiet, es nepārdzīvoju, vienkārši nespēju samierināties ar to, ka mums (man) netika dota iespēja. Lai arī kā gribētos izkliegt, ka esmu tikusi tam pāri - tā nebūt nav. tomēr vēl smeldz. ļoti.

Traucēkļi šķiet tie, ka viss mainās neiedomājamā ātrumā, ka citu dzīves ir piedzīvojums, bet es, bezpalīdzīgi vēršot rokas gaisā, atrodos nemainīgā eksistences posmā. 

This!

Jauns sākums?! Tā kā šī blogošanu nu jau ilgu laiku ir sirdslieta, nolēmu, ka pirmo (iepriekšējo) nespēju atstāt bez ziņām, respektīvi, vēl neesmu gatava no tā atvadām.
Taču man bija nepieciešama vieta, kur būt drošībā ar savām domām, un kur tās varu izklāstīt, nebaiļojoties, kad tās izlāsīs kāda man nevēlama vai netīkama persona. Jūtos tik dikti svinīgi šo rakstot, bet tā arī ir, es radu lielu pavērsienu savās izteikšanās spējās, kā arī noskaidroju vai spēju rakstīt bez aplinkiem un maldiem.
Vai arī vienkārši esmu paranosika radība, kurai bail tapt pieķertai. Jebkurā gadījumā (lai padarītu visu vēl oficialāku un nopietnāku) - laipni lūdzu manā patvērumā.