Sāp man galva.

Pamanīti jau pirmie pilnīgi kailie bezlapu  koki. Vējā, bezcerībā švīkstot un klusi čukstot, tie plivina vientuļos zarus. Tas ir par ātru! Vēl neesam pienācīgi atvadījušies. Satraukti gaidu atgriežamies košos saules starus, kas maigi glāsta vaigus un atstāj zīmes sejā.
Visa kā ir par daudz. Par daudz asaru liets; neizsapņots.
Uzdrīkstamies savērt Rudeni niecīgi mazā kamoliņā un ieripināt nodzeltējušajā kārbā bez uzraksta. Noglabāt to kā kastani, kas bērnībā savainoja plaukstas, kad pārāk dedzīgi centies atdarīt tā čaulu.
Palīdzēšu noglabāt Rudeni līdz vēlākam, kad ļausim lietiem aizskalot agrīnās sāpes, vējš tās aizpūtīs tālumā; nogurums aizplūdīs notekās. Un vēl neatcerēties. Neatcerēties lūgšu atļauju tikai vienreiz. Bet apsolām nemelot, sakot ka ir par vēlu.
Es steidzos ar atvērtu sirdi un nobrāztām, sāpošām kājām. Manas acis nebija pavērstas mākoņos, tās dedzīgu skatienu raudzījās pienenēs un meklēja tavējās.
Atceries - tev kādreiz patika būt.

how low can you go?

es viņu ienīstu. smieklīgā lepnumā uzskatot, ka viņa zina visu - nojauš manas domas. nē, mani nepazīst neviens. kādēļ tādā personām veicas, kādēļ citi tik ļoti tās iemīl? tie ir nožēlojami un zemiski cilvēki, uzskatot sevi par augstākiem, par labdariem, neiedomājami jaukiem cilvēkiem. bullshit! nokāp no mākoņiem un paveries apkārt, apej savu egoismu. 

ar to es vēlējos pateikt, ka šis būs jautrs semestris. vai cerība nav noplaukusi jau sen? pāragri spriest. mana sirds sāp, un tas ir gan fiziski, gan morāli. man jāmāk apvaldīt niknumu un atbrīvoties no sāpēm, jo sliktu es nodaru tikai sev.

galu galā man ir pilnīgi vienaldzīgas šī cilvēka domas, es rīkošos kā uzskatīšu par pareizu. (you're on the hook, sweetie.)