I haven't even told my secrets to myself

Pazudu daudzējādā ziņā. Meklēju jaunas kaislības, cilvēkus un pieredzes, tomēr jāatdzīst, ka esmu tieši tur kur sāku, vien ar lielāku pieredzi, neizdzīvotu sapņu un nesaprastu jūtu gūzmu. Zinu to, ka kļuvu nosvērtākā, bet tai pat laikā vienaldzīgāka, galvenokārt, jau pret sevi. Pārdzīvojumos vēros tieši acīs un teicu, ka man nerūp un nesāp, kļūdas pieļauju vienu pēc otras, bet neatzīstu, jo zinu, ka sekām gatava neesmu.

Laiks aiztek tik veikli, kā smilšu graudi caur pirkstu spraugām. Gribas tvert un kampt cik spēka, bet neizdodas.

Klaudz noskrandušo kurpju veiktie soļi pa pielijušo vecpilsētu. Pēkšņi izjūtu satraukumu un nepamatotu steigu, bet gaita saglabājas vienmērīgi lēna. Garām traucas smaidošu cilvēku sejas, kuras aizmirstu tikko tās redzētas. Pretim nāk arī bēdīgas un pelēkas būtnes, to stindzinošos, nogurušos skatienus noglabāju vēlākam. Prātoju kādu tie redz mani - vai vispār pamana. Alkstu izdibināt vai kādreiz arī mana sirds līksma būs. Un ne jau tikai dienu vai pāris, bet ilglaicīgi, tā, ka nav jāmelo sev un jāiegalvo, ka būs labi, jo tā patiešām jutīšos. Soļi vairs neklaudz un simtiem jautājumu aizmirstas veroties seklos ģīmjos un zinu, ka jāslēpj nogurums un jāsmaida. Padsmit stundu un nu jau pati alkstu grābt pēc dzēriena un aizmirsties, nejust, nemēģināt būt citādāka.

rūgtums

nelauzīšu klusumu jau atkal. smieklīgi analogas situācijas. apnikusi tā mana nolādētā neveiksme.
bēgu prom, šeit viss mani spiež. sasodīta pelēcība un nepiepildāmas vēlmes. ak, kaut vides maiņa kaut uz pāris dienām līdzētu, jo ar sevi galā tikt ir neiespējami.
pārmaiņas nāk straujiem soļiem, bet es paslēpšos.
pierasta izlikšanās spēle un maskas. zini? tā pat ir nedaudz labāk, palīdz neeksplodēt.

mēs varbūt aizbēgsim. citreiz.

kļuvusi par slinku rakstītāju. jauns gads, bet cīnos ar jau pāris gadus vecām problēmām. ieilgušām, nevajadzīgām, nejēdzīgām sajūtām. aptvert savu muļķīgo rīcību, bet tik un tā mesties liekulīgo emociju virpulī. depresīvas domas par nākotni. īstenībā ideju nav, priekšā viens liels tukšums. tas no kā vienmēr esmu baidījusies un centusies aizbēgt. skola tiks pabeigta. un. un viss. bez mērķiem, līdzcilvēkiem un atbalsta.
kā gan iespējams sevi pazudināt tik īsā laikā un ar labiem nodomiem? vilšanās. sevī. citos. visos. saplēstas izjūtas un neatklāti aizvainojumi, trauksmainas satikšanās, pārāk vieglas šķiršanās.
pagaidu draugi ar savu pagaidu interesi ir tapuši par manu mazītiņo atkarību, kuru kaunos atzīt skaļi. 

apslāpēti saucieni pēc palīdzības.

'I want to be someone else or I'll explode.'

pēdējie divi mēneši ir bijuši īpašo grūti. ar dažiem konkrētiem gadījumiem esmu samierinājusies, bet viss cits neliek man mieru un graužas cauri noslēptākajam domu stūrim, kas netiek atklāts nevienam. man nepatīk just un domāt, to, kas ir apslēpts.

īsumā par pozitīvo: žetons tikai veiksmīgi aizvadīts (protams, par pasākumu pēc tam nevajag runāt. R.cilvēks!), darbs arī it kā ir, gaidu tikai, kad būs jāsāk strādāt.

ar skolu ir vēl lielākā dirsā. stāsti man par sevi, man rūp. tikai, vai tev interesēju arī es?
maldi un meli. drāmas. liekas, ka I'm overreacting. bet mazliet analizējot, nav.

mom, I'm not with the cool kids.

es padodos. esmu bezcerīgi zaudējusi. ir jālaiž vaļā. dusmās jau krata drebuļi. nespēju atslābt un atbrīvoties. pārspīlēts daudzums naida.

blink

vēl joprojām katru brīdi baiļojos, ja nu tur tiešām aut kas notiek. īstenībā, kāda gan man tur starpība? esmu bezgala muļķīga šādās lietās.
rīt, tas ir jau šodien ir L. dzimšanas diena. gribu pagājušo gadu.
izjūk draudzības un aizplūst asaras.

pasargā mani, spārnotais!

nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē! tie bijām mēs, lūdzu, nekļūstiet par jūs. es ar to nespēšu samierināties, un tagad esmu pārāk ievainojama, lai izliktos vienaldzīga. nu, kas pie velna notiek? kāpēc es nevaru?
ak, kungs, vajag nomierināties, bet šķiet, ka galva līdz ar sirdi eksplodēs.
eju šņukstēt uz dušu, rītdiena, aizej - nepienākot.