Pazudu daudzējādā ziņā. Meklēju jaunas kaislības, cilvēkus un
pieredzes, tomēr jāatdzīst, ka esmu tieši tur kur sāku, vien ar lielāku
pieredzi, neizdzīvotu sapņu un nesaprastu jūtu gūzmu. Zinu to, ka kļuvu
nosvērtākā, bet tai pat laikā vienaldzīgāka, galvenokārt, jau pret sevi.
Pārdzīvojumos vēros tieši acīs un teicu, ka man nerūp un nesāp, kļūdas pieļauju
vienu pēc otras, bet neatzīstu, jo zinu, ka sekām gatava neesmu.
Laiks aiztek tik veikli, kā smilšu graudi
caur pirkstu spraugām. Gribas tvert un kampt cik spēka, bet neizdodas.
Klaudz noskrandušo kurpju veiktie soļi pa
pielijušo vecpilsētu. Pēkšņi izjūtu satraukumu un nepamatotu steigu, bet gaita
saglabājas vienmērīgi lēna. Garām traucas smaidošu cilvēku sejas, kuras
aizmirstu tikko tās redzētas. Pretim nāk arī bēdīgas un pelēkas būtnes, to
stindzinošos, nogurušos skatienus noglabāju vēlākam. Prātoju kādu tie redz mani
- vai vispār pamana. Alkstu izdibināt vai kādreiz arī mana sirds līksma būs. Un
ne jau tikai dienu vai pāris, bet ilglaicīgi, tā, ka nav jāmelo sev un
jāiegalvo, ka būs labi, jo tā patiešām jutīšos. Soļi vairs neklaudz un simtiem
jautājumu aizmirstas veroties seklos ģīmjos un zinu, ka jāslēpj nogurums un
jāsmaida. Padsmit stundu un nu jau pati alkstu grābt pēc dzēriena un
aizmirsties, nejust, nemēģināt būt citādāka.
