they'll stay that way.

tik cildeni slavē sevi. salīdzina, kaut gan zina, cik bezjēdzīgi patiesībā tas ir. tiecas uz augstumiem, kuri ir neaizsniedzami. nenozīmīgi savārstījumi ar zudušiem pavedieniem. nevērtīgi izteikumi un tēlotas jūtas. atmiņu un murgu sajaukumi. tā nav viņa. nekliedz.

(tikai vēlējos aprakstīt savas izjūtas lasot grāmatu. smieklīgi, ka autore izdomāto patiesību salīdzina ar sevi. darbs viennozīmīgi ir labs, protams, kā izdomājums, bet nesalīdzini.)

I'm a loner.

kavējos, gan atmiņās, gan darbībās. radu sev spriedzi, ar kuru neveru cīnieties. tieši to es visu laiku daru - cīnos ar sevi. un tas ir bezjēdzīgi. nav arī uzvarētāja.

gribu to sajūtu, un tas ir slikti. es nemāku nepalikt atkarīga no (viņu) sabiedrības. mēģinu pārvarēt vājumu, un dažreiz pat izdodas. vajag vienmēr.

p.s. muļķīgā es nevar noturēties un "l" neaizstāt ar "b". dažreiz mana humora izjūta ir ļoti apšaubāma.

Tev laiks doties.

Lūk, tāds ir tas pirmais! - Kad slinkums mijiedarbojas ar parlieku daudz miega stundām, es aizmirsos sapņos. Tik nerāli un reizē tik ticami. Ieceres un fantāzijas, kas iemājo dziļi sirdī un šausmīgi murgi, kas grauž apziņas dzīles. Ir aizraujoši tādejādi pētīt sevi, liekot zemapziņas puzli. Un zinu, ka iekāroju lietas, kuras ir tabu, patiesībo sakot, tās vienkārši ir man neaizsniedzamas. Tomēr labāk radīt šo iedomāto aizlieguma barjeru, lai vieglāk atbrīvotos no sāpem un aizgaiņātos no skaudrās vientulības.

Un ak, es bieži redzu sapņos viņu - "viss beidzās pirms kaut kas bija sācies".  Vajadzēja arī apjaust, ka bija pārāk daudz pretrunu.

Bet nepārprotiet, es nepārdzīvoju, vienkārši nespēju samierināties ar to, ka mums (man) netika dota iespēja. Lai arī kā gribētos izkliegt, ka esmu tikusi tam pāri - tā nebūt nav. tomēr vēl smeldz. ļoti.

Traucēkļi šķiet tie, ka viss mainās neiedomājamā ātrumā, ka citu dzīves ir piedzīvojums, bet es, bezpalīdzīgi vēršot rokas gaisā, atrodos nemainīgā eksistences posmā. 

This!

Jauns sākums?! Tā kā šī blogošanu nu jau ilgu laiku ir sirdslieta, nolēmu, ka pirmo (iepriekšējo) nespēju atstāt bez ziņām, respektīvi, vēl neesmu gatava no tā atvadām.
Taču man bija nepieciešama vieta, kur būt drošībā ar savām domām, un kur tās varu izklāstīt, nebaiļojoties, kad tās izlāsīs kāda man nevēlama vai netīkama persona. Jūtos tik dikti svinīgi šo rakstot, bet tā arī ir, es radu lielu pavērsienu savās izteikšanās spējās, kā arī noskaidroju vai spēju rakstīt bez aplinkiem un maldiem.
Vai arī vienkārši esmu paranosika radība, kurai bail tapt pieķertai. Jebkurā gadījumā (lai padarītu visu vēl oficialāku un nopietnāku) - laipni lūdzu manā patvērumā.