Lūk, tāds ir tas pirmais! - Kad slinkums mijiedarbojas ar parlieku daudz miega stundām, es aizmirsos sapņos. Tik nerāli un reizē tik ticami. Ieceres un fantāzijas, kas iemājo dziļi sirdī un šausmīgi murgi, kas grauž apziņas dzīles. Ir aizraujoši tādejādi pētīt sevi, liekot zemapziņas puzli. Un zinu, ka iekāroju lietas, kuras ir tabu, patiesībo sakot, tās vienkārši ir man neaizsniedzamas. Tomēr labāk radīt šo iedomāto aizlieguma barjeru, lai vieglāk atbrīvotos no sāpem un aizgaiņātos no skaudrās vientulības.
Un ak, es bieži redzu sapņos viņu - "viss beidzās pirms kaut kas bija sācies". Vajadzēja arī apjaust, ka bija pārāk daudz pretrunu.
Bet nepārprotiet, es nepārdzīvoju, vienkārši nespēju samierināties ar to, ka mums (man) netika dota iespēja. Lai arī kā gribētos izkliegt, ka esmu tikusi tam pāri - tā nebūt nav. tomēr vēl smeldz. ļoti.
Traucēkļi šķiet tie, ka viss mainās neiedomājamā ātrumā, ka citu dzīves ir piedzīvojums, bet es, bezpalīdzīgi vēršot rokas gaisā, atrodos nemainīgā eksistences posmā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru