Pamanīti jau pirmie pilnīgi kailie bezlapu koki. Vējā, bezcerībā švīkstot un klusi čukstot, tie plivina vientuļos zarus. Tas ir par ātru! Vēl neesam pienācīgi atvadījušies. Satraukti gaidu atgriežamies košos saules starus, kas maigi glāsta vaigus un atstāj zīmes sejā.
Visa kā ir par daudz. Par daudz asaru liets; neizsapņots.
Uzdrīkstamies savērt Rudeni niecīgi mazā kamoliņā un ieripināt nodzeltējušajā kārbā bez uzraksta. Noglabāt to kā kastani, kas bērnībā savainoja plaukstas, kad pārāk dedzīgi centies atdarīt tā čaulu.
Palīdzēšu noglabāt Rudeni līdz vēlākam, kad ļausim lietiem aizskalot agrīnās sāpes, vējš tās aizpūtīs tālumā; nogurums aizplūdīs notekās. Un vēl neatcerēties. Neatcerēties lūgšu atļauju tikai vienreiz. Bet apsolām nemelot, sakot ka ir par vēlu.
Es steidzos ar atvērtu sirdi un nobrāztām, sāpošām kājām. Manas acis nebija pavērstas mākoņos, tās dedzīgu skatienu raudzījās pienenēs un meklēja tavējās.
Atceries - tev kādreiz patika būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru